LU konference
2026. gada 18.-21. augustā Tamperes Universitātē, Somijā notika ikgadējā Eiropas izglītības pētnieku asociācijas (EERA, European Educational Research Association) Eiropas izglītības pētniecības konference (ECER, The European Conference on Educational Research), kur centrālā tēma šogad bija „Zināšana un rīcība: izglītības pētniecības mainīgie apstākļi un potenciāls” („Knowing and Acting: The changing conditions and potentials of education research”).
Konferences 3619 dalībnieku vidū bija arī Valsts pētījumu programmas (VPP) “Izglītība” projekta “Pierādījumos balstītu risinājumu izstrāde pieaugušo efektīvai profesionālās kompetences pilnveidei un tās rezultātu pārneses uz praksi novērtēšanai Latvijā” (projekta Nr. VPP-IZM-Izglītība-2023/4-0001)vadošās pētnieces Dita Nīmante un Sanita Baranova. Konferences 11. tīkla „Izglītības uzlabošana un kvalitātes nodrošināšana” („Educational Improvement and Quality Assurance”) sesijā LU IZPF PZI vadošā pētniece, profesore Dita Nīmante prezentēja arī daļu projekta pētījuma rezultātu referātā „Transferring Results of Professional Development into Practice and Measuring Effectiveness” (līdzautores LU IZPF PZI vadošās pētnieces Svetlana Surikova un Sanita Baranova). Pētījuma rezultāti parādīja, ka profesionālās pilnveides ietekme Latvijā vēl tiek vērtēta nepietiekami sistemātiski. Balstoties uz fokusgrupu intervijām ar 129 dalībniiekiem, kas pārstāv dažādu nozaru darbiniekus, varēja secināt, ka Latvijas kontekstā profesionālās pilnveides (PP) izvērtēšana galvenokārt koncentrējas uz programmu kvalitāti un atbilstību, dalībnieku apmierinātību, mācību rezultātiem un individuālo sniegumu. Savukārt mazāk uzmanības tiek pievērsts tam, kā iegūtās zināšanas un prasmes tiek pārnestas darba vidē, kā tās ietekmē organizācijas darbību un kādi ir ilgtermiņa rezultāti. Pētījuma rezultāti liecina, ka profesionālās pilnveides pārnese pārsvarā tiek izprasta kā tūlītēja jauno zināšanu un prasmju izmantošana darbā. Tās novērtēšanai visbiežāk tiek izmantota darba novērošana, individuālā snieguma analīze, dalībnieku apmierinātības un ieguvumu vērtējums, kā arī programmas pabeigšana un sertifikācijas rezultāti. Vienlaikus retāk tiek izmantotas formālas izvērtēšanas sistēmas, sākotnējie mērījumi, reflektīvas izvērtēšanas metodes un organizācijas līmeņa snieguma rādītāji. Līdz ar to profesionālās pilnveides pārneses efektivitāte visbiežāk tiek noteikta pēc individuālām un viegli novērojamām pārmaiņām - jaunu zināšanu un prasmju pielietošanas, profesionālās prakses uzlabošanās un darbinieku personīgās izaugsmes. Klientu, organizāciju un sabiedrības līmeņa ietekme tiek vērtēta retāk. Pārneses efektivitātes mērīšana joprojām ir konceptuāli neskaidra, metodoloģiski sadrumstalota, nestandartizēta un vāji institucionalizēta. Tāpat pētījumā konstatētas arī atšķirīgas iesaistīto pušu perspektīvās. Profesionālās pilnveides īstenotāji lielāku uzmanību pievērš programmu kvalitātei, izvērtēšanai un zināšanu pārnesei, politikas veidotāji un nozaru padomes - stratēģiskajai uzraudzībai un regulējumam, savukārt darba devēji - darbinieku sniegumam un jauno zināšanu izmantošanai darba vietā. Noslēgumā, autori uzsvera, ka efektīvai profesionālās pilnveides izvērtēšanai nepieciešama ciešāka sadarbība un kopīga atbildība starp mācību īstenotājiem, darba devējiem, politikas veidotājiem un citām iesaistītajām pusēm. Saskaņota, uz pierādījumiem balstīta izvērtēšanas sistēma ļautu labāk noteikt ne tikai mācību kvalitāti, bet arī to faktisko ietekmi uz profesionālo praksi, organizācijām un sabiedrību kopumā.
Konferences sesija bija plaši apmeklēta un pēc uzstāšanās dalībniekiem bija jautājumi par ierobežojumiem tieši skolotāju profesionālās pilnveides pārnesei praksē. Uz jautājumiem atbildēja asociētā profesore Sanita Baranova.
Konferences organizatori aicināja dalībniekus pievērsties jautājumam, kā mainās zināšanu radīšanas process izglītībā, kad arvien vairāk pētniecībā un lēmumu pieņemšanā iesaistās ne tikai valstu iestādes, bet arī starptautiskas organizācijas, uzņēmumi un uz datiem balstītas tehnoloģijas. Liela uzmanība tika veltīta arī izaicinājumiem, ko rada digitālās tehnoloģijas, tostarp mākslīgais intelekts un dezinformācija, kā arī jautājumam par to, kā akadēmiskajai kopienai saglabāt uzticamību un autonomiju šajos apstākļos. Konferences fokusā bija arī izglītības loma tā dēvēto „polikrīžu” – klimata krīzes, kara Eiropā, skolotāju trūkuma, sabiedrības novecošanas, kā arī citu savstarpēji saistītu globālu un lokālu izaicinājumu kontekstā, apliecinot centienus un risinājumus, kā pētnieki var palīdzēt izprast un risināt šos izaicinājumus, stiprinot izglītības pētniecības nozīmi dialogā ar lēmumu pieņēmējiem un nozaru pārstāvjiem.
