LU konference
Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta (LU IZPF PZI) vadošās pētnieces Dr.paed. Sanita Baranova un Dr.paed. Svetlana Surikova piedalās ERASMUS+ KA2 stratēģiskās partnerības projekta „REMAP: jēgpilna un mērķtiecīga lasīšana” („REMAP: Reading for Meaning and Purpose") īstenošanā. REMAP projekta ietvaros tika veikta intervija ar LU IZPF vadošo pētnieci Lienu Hačatrjanu par akadēmisko un brīvā laika lasīšanu.
Lūdzu, īsi raksturojiet savu pieredzi (valsts, universitāte, pētnieciskās/ profesionālās intereses, kādus studiju kursus docējat)!
Esmu psiholoģijas doktore un vadošā pētniece Latvijas Universitātē, Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē. Šobrīd vadu kursus studentiem Izglītības psiholoģijā un Kognitīvajā psiholoģijā. Tomēr lielākā mana darba daļa ir saistīta ar pētniecību. Viens virziens saistīts ar skolēnu vispārīgo prasmju izpēti, piemēram, problēmrisināšanas un spriešanas prasmēm. Otrs lielais virziens ir bērnu un jauniešu intelekta un attīstības testu adaptēšana un ieviešana Latvijā – šis ir liels projekts, kuru šobrīd kopā ar kolēģi vadām.
Ko Jums nozīmē lasīšana?
Lasīšana ir mana darba ikdiena. Lai izdarītu jebkuru savu darba pienākumu, es lasu un rakstu, kā arī domāju. Tomēr atšķiras lasāmviela, ko es lasu dienas laikā un ko lasu vakarā, atslodzei. Vakarā es izvēlos daiļliteratūru, izņemot brīžus, kad darba dēļ arī vakarā nākas lasīt zinātnisku literatūru.
Kura grāmata ir atstājusi ietekmi uz Jūsu dzīvi? Kāpēc?/ Kā? Vai Jūs ieteiktu šo grāmatu studentiem – un ja nē, vai ieteiktu kādu citu?
Laikam nav tādas vienas grāmatas, kas atstājusi ļoti paliekošu iespaidu uz visu dzīvi. Drīzāk katra grāmata liek par kaut ko aizdomāties īstermiņā, tajā laika posmā, kad to lasu.
Vai studijas universitātē vai kļūšana par universitātes docētāju ir mainījusi Jūsu lasīšanas paradumus? Vai lasīšana priekam ir tāda pati kā lasīšana akadēmiskiem mērķiem?
Lasot darba vajadzībām, zinātnisko literatūru es lasu ļoti koncentrēti, strukturēti, bieži vien atlasot un izlasot īpaši man vajadzīgo saturu. Bet lasīšana priekam ir vairāk ar mērķi lēni iegrimt stāstā un grāmatas noskaņā. Un tur steigai nav vietas.
Lūdzu, aprakstiet savus iecienītākos lasīšanas mirkļus, saistot tos ar kādu vietu vai situāciju (piemēram: kafija un lasīšana, pludmale un lasīšana, lasīšana uz mīļākā dīvāna, lasīšana pēc vakariņām…)!
Man patīk lasīt, guļot gultā. Vasarā mēdzu lasīt arī ārā, sauļojoties uz terases.
Vai ir kādi autori, kas iedvesmojuši Jūsu rakstīšanu? Kādas lasīšanas pieredzes Jums bijušas nozīmīgas šajā kontekstā?
Man patīk ļoti dažādi autori. No klasikas tā ir Agata Kristi – noteikti tāpēc, ka detektīvs ir mans mīļākais žanrs. Kā arī tas ir žanrs, kurā tapusi manis pašas grāmata “Tās ir tikai sakritības”. No latviešu autoriem tas Anšlavs Eglītis, bet spēcīgi likušies arī Regīnas Ezeras darbi.
Kā Jūsu kā grāmatu autora pieredze ir ietekmējusi Jūsu skatījumu uz lasīšanu – vai lasāt citādi, kopš pats rakstāt grāmatas? Vai rakstīšana ir mainījusi Jūsu attiecības ar lasīšanu?
Cenšos katru grāmatu lasīt, vienkārši ļaujoties stāstam, nevis to analizēt un vērtēt no rakstniecības skatupunkta. Tomēr pieķeru sevi pie domas, ka reizēm aizdomājos “Nez kā autors atrisinās vienu vai otru stāsta pavedienu? Vai beigas būs labas? Vai autors iedos mums visu atrisinājumu vai tomēr atstās kaut ko neziņā tītu?”
