LU konference
Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta (LU IZPF PZI) vadošās pētnieces Dr.paed. Sanita Baranova un Dr.paed. Svetlana Surikova piedalās ERASMUS+ KA2 stratēģiskās partnerības projekta „REMAP: jēgpilna un mērķtiecīga lasīšana” („REMAP: Reading for Meaning and Purpose") īstenošanā. REMAP projekta ietvaros tika veikta intervija ar LU profesori, LU IZPF PZI vadošo pētnieci Dr.paed. Zandu Rubeni par lasīšanu kā baudu, darbu un iedvesmu.
Lūdzu, īsi iepazīstiniet ar sevi un raksturojiet savu pieredzi akadēmiskajā darbībā!
Es esmu Zanda Rubene no Latvijas Universitātes, esmu profesore un vadošā pētniece, un mana joma ir izglītības filosofija un pedagoģiskā antropoloģija. Es docēju kursus maģistra un doktora programmās, jo man ir arī administratīvie pienākumi – vadu Latvijas Universitātes Doktorantūras skolu, un kursi, kurus es docēju, ir izglītības filosofijā, pētniecības ētikā un digitālajā transformācijā.
Ko Jums nozīmē lasīšana?
Lasīšana man nozīmē baudu, patiešām, jo lasīšana maina cilvēku. Tā ir mana liela pārliecība tieši tāpēc, ka es savā mūžā esmu studējusi filoloģiju un filosofiju, pirms es studēju izglītības zinātnes, man ir bijusi iespēja ļoti daudz lasīt. Programmās, kurās es studēju, bakalaura un maģistra programmā, bija tādas lasīšanas programmas. Pamatuzdevums bija lasīt, mēs pavadījām bibliotēkā ļoti daudz laika. Toreiz, tas bija 20. gadsimta 80. gada beigas ‒ 90. gada sākums, es domāju, ka mana pasaules aina, mans pasaules redzējums ir izveidojies tieši tāds, kāds tas ir, pateicoties grāmatām un lasīšanai.
Kura grāmata ir atstājusi ietekmi uz Jūsu dzīvi? Kāpēc?/ Kā? Vai jūs ieteiktu šo grāmatu studentiem – un ja nē, vai ieteiktu kādu citu?
Tā ir Mihaila Bulgakova grāmata “Meistars un Margarita”. Tad, kad es šo grāmatu paņēmu rokās, man bija 18 gadi un man mamma teica, ka es esmu par jaunu un es nesapratīšu un nav vērts lasīt. Bet man gribas teikt, ka šī grāmata kļuva par manu dzīves pavadoni visa mūža garumā. Jo tā ir grāmata par mīlestību, tā ir grāmata par filosofiju, tā ir grāmata par reliģiju, par Dievu, tā ir grāmata par politiku. Tā ir ļoti skumja un vienlaicīgi ļoti komiska grāmata, kas mums iemāca uzticēties un ticēt. Jāsaka, ka tādos dzīves nopietnos pārbaudījumu brīžos es atkal ķeros pie šīs grāmatas un lasu to. Vai es to ieteiktu studentiem? Jā, es noteiktu šo grāmatu ieteiktu studentiem. Es domāju, ka filosofijas kursa ietvaros šī grāmata varētu būt ļoti noderīga. Īpaši, ja mēs domājam par tā saucamo postpadomju telpu, ko es pārstāvu, un to, ka mūsdienu studenti neatceras šo laiku un, iespējams, kaut kādā izkropļotā veidā redz šo laiku un veido priekšstatus par šo laiku, tad šī grāmata būtu ārkārtīgi noderīga.
Vai studijas universitātē vai kļūšana par universitātes docētāju ir mainījusi Jūsu lasīšanas paradumus? Vai lasīšana priekam ir tāda pati kā lasīšana akadēmiskiem mērķiem?
Lasīšana akadēmiskiem mērķiem, protams, ir citādāka nekā lasīšana brīvā laika pavadīšanai. Es esmu profesionāls lasītājs, jo es lasu saviem pētījumiem, es lasu studentu darbus un tā tālāk. Es dažreiz smejos, ka vakaros pēc darba es vairs negribu redzēt burtus. Un kļūšana par universitātes docētāju ir mainījusi manus lasīšanas paradumus, jo es lasu daudz vairāk ikdienā to, kas ir obligāti jālasa, kas ir nepieciešams manu profesionālo pienākumu veikšanai, un tad atvaļinājumos es lasu kaut ko ļoti vieglu, daiļliteratūru, kaut ko tādu, ko, kad man nav atvaļinājuma, savā darba laikā vienkārši nav laika, man šķiet, ka man nav laika tērēt no tām stundām, kas ir diennaktī tikai 24, lai lasītu kaut ko, kas maniem tiešajiem profesionālajiem pienākumiem nav nepieciešams. Otra lieta, kas ir mainījusies, es lasu ļoti ātri, rezultātā mans vīrs dažreiz apšauba, ka es patiešām esmu izlasījusi šo grāmatu, jo es tās 300 vai 400 lapaspuses atvaļinājumā izlasu divās dienās, bet es patiešām esmu iemācījusies lasīt ārkārtīgi ātri. Reiz piedalījos optometrijas pētījumā par acu kustībām lasot un tiku uzaicināta kā lasīšanas profesionāle un patiešām sevi par lasīšanas profesionāli arī uzskatu.
Lūdzu, aprakstiet savus iecienītākos lasīšanas mirkļus, saistot tos ar kādu vietu vai situāciju (piemēram: kafija un lasīšana, pludmale un lasīšana, lasīšana uz mīļākā dīvāna, lasīšana pēc vakariņām…)!
Mani mīļākie lasīšanas mirkļi ir vasara un atvaļinājums, kā jau es teicu. Mans ideālais lasīšanas mirklis ir pie jūras vai pie baseina un ēnā, uz terases vai zem saulessarga, iespējams, ar rīta kafijas krūzi blakus, ja tā ir terase. Un nesteidzīgi, un izbaudot un arī iespēju atgriezties un pārlasīt teikumus, kas ir palikuši vai nav palikuši atmiņā, vai kurus ir vēlēšanās vēlreiz izlasīt. Būtībā tā ir mana viena no lielākajām dzīves mākslas baudām. Kafija un lasīšana, pludmale un lasīšana. Jā, nav būtiski rīts vai vakars. Vēl mans iecienītākais lasīšanas… tas nav mirklis, bet tas ir veids, man ir ļoti grūti nolikt grāmatu, ja man tā ārkārtīgi patīk. Ja man ir atvaļinājums un man ir iespēja, es varu lasīt visu nakti līdz rītam līdz sešiem, septiņiem no rīta, līdz beigām. Ja es esmu iesākusi, es gribu izlasīt līdz beigām. Ja man nākamajā dienā nav jāiet uz darbu, es ar milzīgu baudu to arī daru – lasu līdz rītam.
Vai ir kādi autori, kas iedvesmojuši Jūsu rakstīšanu? Kādas lasīšanas pieredzes jums bijušas nozīmīgas šajā kontekstā?
Man ir ļoti grūti formulēt, kādi autori varētu būt iedvesmojuši manu rakstīšanu, jo manas grāmatas, ko rakstu es, ir akadēmiski pētījumi, es nerakstu daiļliteratūru. Es esmu savā mūžā uzrakstījusi grāmatu par kritisko domāšanu universitātē, un tas bija pietiekami sen 2004. gadā (2004.g. iznāca arī manā pētījumā balstīta grāmata angļu valodā “Sapere aude! Critical thinking in university studies in Latvia”). To 2008. gadā papildināju ar vienu nodaļu un iznāca otrais papildinātais izdevums. Un tad otra mana monogrāfija “Digitālā bērnība” iznāca 2024. gadā latviešu valodā. Un, protams, šīs grāmatas rakstīšanu ietekmēja viss, ko es biju lasījusi un pētījusi par digitālo bērnību. Tēmas kontekstā man ļoti svarīgs ir Nīls Postmens (Neil Postman) un viņa darbi. Man vienmēr visos laikos ļoti svarīgs ir Imanuels Kants, lai gan viņa darbi nav viegli lasāmi, bet tie, kas attiecās uz kritisko domāšanu un pedagoģisko antropoloģiju, un tie nav paši sarežģītākie viņa darbi. Bet nu man vispār pēdējos gados ārkārtīgi fascinē literatūra, ko sauc par non-fiction jeb populārzinātniskā literatūra. Varētu teikt šādi: nevis autors, bet žanrs ir ietekmējis manu rakstīšanu.
Kā Jūsu kā grāmatu autora pieredze ir ietekmējusi Jūsu skatījumu uz lasīšanu – vai lasāt citādi, kopš pats rakstāt grāmatas? Vai rakstīšana ir mainījusi jūsu attiecības ar lasīšanu?
Es nekad neesmu domājusi, vai, kopš es rakstu grāmatas, es citādāk lasu. Iespējams, es lasot pamanu idejas. Es lasot pamanu domas, kuras es vēlos atcerēties un paturēt. Tā kā mana grāmata Latvijā ir kļuvusi gana populāra, man ļoti bieži, tiekoties ar lasītājiem, tiek uzdots jautājums, par ko būs nākamā grāmata. Nu tad es teikšu, ka šobrīd mana kā grāmatu autores pieredze ļoti ietekmēja manu skatījumu uz lasīšanu, jo es mēģinu izlasīt jaunās grāmatas ideju un mēģinu atrast šīs jaunās grāmatas ideju. Kopš rakstu grāmatas, es ieraugu citu autoru darbos daudz vairāk stila kļūdu, tādu neveiklību, bet vienlaicīgi ar tādu lielu pietāti un apbrīnu lasu teikumus, kurus, manuprāt, es mūžā nevarētu izdomāt.
